Bez laboratorijas halāta: intervija ar Aleksandru Voļpertu

Šonedēļ projekta ARMS ietvaros publicēta intervija ar Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta Lignīna ķīmijas laboratorijas pētnieku Dr.sc.ing. Aleksandru Voļpertu. Ciklā Bez laboratorijas halāta (Beyond the Lab Coat) projekta partneri iepazīstina ar zinātniekiem, kas strādā pie nākamās paaudzes superkondensatoru materiāliem. Mūsu kolēģis Aleksandrs stāsta par savu ceļu zinātnē, motivāciju un to, kāpēc darbs pētniecībā joprojām spēj pārsteigt un aizraut.

Vai bērnībā sapņoji kļūt par zinātnieku?

Aleksandrs: Godīgi sakot, neatceros, ka bērnībā būtu vēlējies kļūt par kaut ko konkrētu. Interese par to parādījās pusaudža gados, taču par zinātnieka profesiju toreiz noteikti nedomāju.

Ja ne, kāds tad bija tavs bērnības sapņu darbs?
Aleksandrs: Mans tēvs bija tehniķis, specializējās kopēšanas iekārtu remontā, un, šķiet, arī es gribēju būt kāds, kas spēj salabot dažādas ierīces – televizoru vai kasešu magnetofonu. Patiesībā, tas sapnis zināmā mērā ir piepildījies – ne visu varu salabot, bet cenšos.

Kas tevi iedvesmoja pievērsties zinātnei?
Aleksandrs: Laikam jau tā bija jaunā bioloģijas skolotāja Eleonora, kas strādāja manā skolā neilgu laiku un ielika pirmos pamatus. Viņas pieeja ļoti atšķīrās no vecās padomju skolas mācīšanas metodēm un mijiedarbības ar bērniem.

Vai tas bija cilvēks, mirklis, grāmata vai kas negaidīts?
Aleksandrs: Nē… Tagad, atskatoties – jā, tas tomēr bija cilvēks. Tajā laikā ļoti iepatikās bioloģija, pat apguvu ģenētikas pamatus īpašā mācību kursā skolēniem. Tas bija ilgi pirms interneta – uzdevumus saņēmu pa pastu.

Kas tev visvairāk patīk strādājot zinātnē šodien?
Aleksandrs: Mēs esam reta “suga” – mūs virza entuziasms un zināšanu slāpes. Patiesības un faktu meklējumi. Tas ir kļuvis par daļu no manis un, iespējams, vienmēr tā ir bijis. Rakņāties, līdz atrodi atbildi, ja vien tas ir iespējams. Šī nodarbošanās arī sniedz iespēju ceļot pa pasauli un satikt dažus no mūsu laika gudrākajiem un intelektuālākajiem cilvēkiem, tai skaitā Nobela prēmijas laureātus.

Kas tevī saglabā ziņkārību, motivāciju un piepildījumu?
Aleksandrs: Droši vien jau tā ir vēlme vienmēr būt būt intelektuāli modram un atvērtam. Un jābūt radošam — tas ir pats labākais.

Kādu mītu par zinātniekiem tu labprāt apgāztu?
Aleksandrs: Mītu “Tā ir tikai teorija” – daži cilvēki noniecina zinātniskās teorijas, uzskatot, ka tās ir hipotētiskas. Nē, diemžēl — teorija ir augstākā zinātnisko zināšanu pakāpe, vismaz pagaidām.

Kas ir pats dīvainākais vai negaidītākais, ko savā jomā esi iemācījies?
Aleksandrs: Man personīgi visnegaidītākais bija (un joprojām ir) tas, ka man jāpārvalda finanses un budžeti. Neviens par to man nestāstīja, kad biju students.

Kāds ir tavs mīļākais hobijs, kas nav saistīts ar zinātni?
Aleksandrs:  Nepārprotami — mūzika. Es nāku no muzikālas ģimenes, tā man bijusi asinīs kopš bērnības. Esmu spēlējis ģitāru vairākās grupās, un mūsu albumus ir izdevušas vācu un franču ierakstu kompānijas – tie pieejami Amazon visā pasaulē.

Ja zinātne būtu kino žanrs, kāds žanru parstāvētu tavs pētījums?
Aleksandrs: Domāju – bezgalīga romantiskā komēdija: sirdi plosoši atklājumi par nestrādājošām idejām un sabojātu aprīkojumu, nepārtraukti mainīga “aktieru” komanda, jo studenti nāk un iet, bet beigās viss kaut kā sakārtojas un visi ir priecīgi un smaidīgi.

Kāda ir tava mīļākā filma?
Aleksandrs: Tā ir Tima Bērtona “Big Fish”. Ļoti patīk, kā filmā parādīta robeža starp realitāti un iztēli, un cik dziļi tā ielūkojas cilvēka dabā.

Kāda ir tava mīļākā grāmata?
Aleksandrs: Te ir grūti nosaukt tikai vienu, tāpēc nosaukšu divas. No jaunības gadiem – Dž. R. R. Tolkīna “Gredzenu pavēlnieks”, kas atstāja milzīgu iespaidu. To esmu pārlasījis vismaz duci reižu. Otra ir pavisam cita – Eriha Marijas Remarka “Melnais obelisks”, kas pēta kara sekas un to, kā tas uz visiem laikiem izmaina cilvēkus. Šausminošā patiesība, kas tur izskan — “Viens cilvēks ir traģēdija, miljoni ir statistika” — joprojām ir biedējoši aktuāla arī šodien.

Avots: arms-project.eu