Aizrautības ķīmija: saruna ar Inesi Fiļipovu
Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta kolektīvam ir īpašs brīdis — mūsu kolēģe Celulozes laboratorijas vadītāja Dr.sc.ing. Inese Fiļipova nesen ievēlēta asociētās profesores amatā. Tas ir nozīmīgs solis viņas profesionālajā ceļā, kas apliecina gan izcilu zinātnisko sniegumu, gan ilggadēju ieguldījumu pedagoģiskajā darbā.
Inese ir viena no spēcīgākajām celulozes materiālu pētniecēm, un viņas stāsts ir gan racionālu izvēļu, gan dziļas aizrautības stāsts — par ceļu zinātnē, par cilvēkiem, kas iedvesmojuši, par studentiem, projektiem un idejām, kas virza uz priekšu.
Ceļš zinātnē un personīgā motivācija
Kā nonāci pie koksnes ķīmijas un celulozes pētniecības? Vai bija kāds īpašs brīdis vai cilvēks, kas iedvesmoja?
Inese Fiļipova: Laikā, kad mācījos vidusskolas pēdējā klasē, Latvijā stratēģiski attīstīja domu par celulozes rūpnīcas būvniecību Ozolsalā, kas ir netālu no Jēkabpils, kur esmu dzimusi un izaugusi. Manā Jēkabpils 3.vidusskolā bija nonācis studiju programmas “Koksnes kompleksā pārstrāde” reklāmas buklets, programma bija interesanta, topošās rūpniecības virziena vajadzībām to mērķtiecīgi veidoja Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūts kopā ar Rīgas tehnisko universitāti. Mans lēmums bija ļoti racionāls – iegūšu koksnes pārstrādes speciālista izglītību un atgriezīšos strādāt jaunā rūpnīcā dzimtajā pilsētā, ar ko tobrīd saistīju savu nākotni. Mācības bija aizraujošas, jo lekcijas lasīja LVKĶI vadošie pētnieki – katrs savu specifisku tematu, un mēs kā studenti ieguvām fantastisku iespēju mācīties no labākajiem zinātniekiem, speciālistiem un praktiķiem koksnes ķīmijā un pārstrādē. Laboratorijas darbi notika institūta laboratorijās, ļaujot mums iepazīties ar dažādiem koksnes zinātnes virzieniem. Interesants fakts – man ir arī kokapstrādes meistara kvalifikācija, ko ieguvu kā starpposma izglītību inženierzinību studiju programmas ietvaros. Diplomdarbu par koksnes ekstraktvielām izstrādāju Ģirta Zaķa vadībā – viņš ir viens koksnes ķīmijas lielmeistariem un grāmatas “Koksnes ķīmijas pamati” autors. Savukārt maģistra darbu par celulozes balināšanu konsultēja ilggadīgs celulozes laboratorijas vadītājs un papīra pētniecības leģenda Arnis Treimanis. Šie divi zinātnieki mani iedvesmojuši visvairāk un vienmēr būs manas autoritātes zinātniskajā darbā.
Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors
Dr. habil. chem. Ģirts Zaķis
Tā kā celulozes rūpnīcu pie Jēkabpils tā arī neuzbūvēja, un personīgie plāni tobrīd vairāk saistījās ar Rīgu, pēc inženiera grāda iegūšanas pieņēmu darba piedāvājumu LVKĶI Lignīna laboratorijā un uzsāku darbu zinātnē. Pēc dažiem gadiem pārgāju darbā Celulozes laboratorijā un turpināju zinātnisko virzību, izstrādājot promocijas darbu tieši celulozes materiālu jomā, kurā strādāju arī šobrīd.
Kas Tev sagādā vislielāko gandarījumu pētniecībā?
Inese: Tā kā strādāju materiālzinātnes jomā, man vienmēr gandarījums, ja izpētes ceļā ir izdevies iegūt materiāla īpašību uzlabojumu – izturīgāku materiālu ar labākām īpašībām nekā līdz šim. Mani īpaši interesē no dabas iegūto vielu un materiālu iespēju robežu izpēte – kā varam iegūt sintētisko materiālu dabīgas alternatīvas? Vienmēr prātā ir jautājums - vai ir vēl kāds veids, kā izmantot dabas radīto potenciālu? Mani fascinē dabīgo struktūru – koka, labības stiebra, zirnekļu tīkla – unikālās, prātam neaptveramās īpašības. Cilvēks var tik daudz mācīties un aizgūt no dabas un, savienojot to ar jaunākajām tehnoloģiskajām iespējām un zinātnieka fantāziju, materiālu jaunrades potenciāls ir praktiski neizsmeļams.
Ja nebūtu zinātnes, kādu profesiju Tu izvēlētos?
Inese: Man tuvas ir palīdzošās, atbalstošās profesijas – medicīna, sociālais darbs, psiholoģiskais atbalsts. Spēju iedomāties, ka kļūstu par ārstu vai vecmāti. Kādu daļu no savas vilkmes šajā virzienā esmu realizējusi, jaunākā bērna kopšanas atvaļinājuma laiku izmantojot dzemdību dūlas izglītības iegūšanai.
Kaut gan spēju sevi iedomāties arī, piemēram, ar mežkopību vai dārzkopību saistītā profesijā, kas būtu tuvāka koksnes zinātnei.
Jaunais karjeras posms – asociētā profesore
Pavēstīsim svarīgu jaunumu – Tu nesen kļuvi par asociēto profesori. Kā Tu pati izjūti šo jauno statusu?
Inese: Jā, uzsākot darbu Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē (LBTU) dažus gadus atpakaļ, sāku pedagoģiskā darba virzienu augstākās izglītības jomā, sākumā kļūstot par docentu un šogad arī par asociēto profesori. Izjūtu gandarījumu, ka mans līdzšinējais pedagoģiskais, zinātniskais un organizatoriskais darbs ir atzinīgi novērtēts, un Materiālzinātnes nozares profesoru padome ievēlēja mani šajā amatā. Izjūtu lielu atbildības sajūtu, jo statuss, kas ietver vārdu “profesors”, man asociējas ar augstu līmeni it visā – darba ētikā, darba kvalitātē, zināšanu nepārtrauktā papildināšanā un pienākumā dalīties zināšanās ar citiem. Vēl nāksies pierast pie jaunās uzrunas formas, kurā gan līdz šim mani ir uzrunājuši tikai tuvākie kolēģi, draugi un ģimenes locekļi, vienlaikus lepojoties un arī mazliet pajokojot par šo tēmu.
Ko šis solis nozīmē Tavā profesionālajā ceļā un kādas jaunas iespējas tas pavēris?
Inese: Manā tiešajā darbā ar studentiem universitātē līdz šim esmu strādājusi un turpināšu strādāt pēc labākās sirdsapziņas un šajā jomā nekas būtiski nemainās. Kaut gan viena priekšrocība jaunajā amatā ir – tagad man universitātē ir savs kabinets konsultācijām, docenta amatā tāda nebija.
Zinātniskajā darbā mans asociētā profesora amats ir palīdzējis LVKĶI nodibināt sadarbību ar Laval Universitāti Kanādā, kuras profesore vēlējās sadarboties suberīna pētniecības jomā un sūtīt doktorantūras studentu pieredzes apmaiņā ar nosacījumu, ka starptautiskais akadēmiskais vadītājs Latvijas pusē LVKĶI ir ar vismaz asociētā profesora grādu. Pieteikums finansējumam ir iesniegts, ceram uz pozitīvu iznākumu un lielisku zinātnisku pieredzi, uzņemot doktoranti Latvijā.
Profesionālajā pedagoģiskajā ceļā nākamais pakāpiens ir profesora amats, uz to varēšu pretendēt pēc dažiem gadiem ar nosacījumu, ka saglabāju zinātnisko, pedagoģisko un organizatorisko aktivitāti vismaz nemainīgā līmenī.
Pētniecības virzieni un projekti
Tavs darbs ir saistīts ar lignocelulozes šķiedru tehnoloģijām, nanocelulozi un jauniem iepakojuma materiāliem. Kā Tu vienkāršiem vārdiem izskaidrotu, kāpēc tas ir svarīgi mūsu ikdienai?
Inese: Iepakojums ir lielākā daļa no cilvēces radītajiem atkritumiem un vēljoprojām milzīgi apjomi sintētisku iepakojuma materiālu tiek labākajā gadījumā deponēti izgāztuvēs, bet bieži tomēr nonāk dabā, radot neizmērojamu piesārņojumu un kaitējumu planētai. Protams, ir jāsamazina iepakojuma lietošana vispār, un jādomā par tā vairākkārtīgu izmantošanu vai materiālu pārstrādi, tomēr es uzskatu, ka viens no labākajiem risinājumiem ir funkcionālu iepakojumu radīšana no materiāliem, kas ir bioloģiski noārdāmi pēc tā lietošanas, piemēram, kompostējot mājās vai industriāli. Lignocelulozes izejmateriāli - koksne vai, piemēram, augu kāti un stublāji - satur celulozes šķiedras, kas ne tikai augam piešķir izturību, bet arī no biomasas izdalītā veidā spēj radīt starpšķiedru saites un ir piemērotas cilvēka radītu, ikdienā lietojamu produktu izveidošanai. Uzskatāmākais piemērs ir papīrs – tā pamatstruktūru veido tieši celulozes šķiedras, un papīrs ir lielisks bio-noārdāms iepakojuma materiāls, ko iespējams uzlabot, pievienojot piedevas, veidojot pārklājumus, iekšslāņus, modificējot pašas šķiedras. Šie visi paņēmieni ir mazie solīši, lai veidotu sintētisku iepakojumu alternatīvas, kas pakāpeniski samazinās piesārņojumu, jo dabā sadalīsies.
Kādi ir lielākie izaicinājumi, ar ko sastopies pētniecībā?
Inese: Dabas vielu un materiālu mijiedarbība ar ūdeni ir lielākais izaicinājums. Celuloze piesaista ūdeni, kas ir labi, piemēram, salvešu gadījumā, bet pavisam nevēlami iepakojumam, ko mēs gribam izturīgu arī tad, ja tas saskaras ar ūdeni. Ir grūti konkurēt arī ar sintētisku polimērmateriālu mehānisko izturību, elastību un termoplastiskumu.
Ja jānosauc viens vistuvākais projekts, kurš tas būtu un kāpēc?
Inese: Man tuvākie ir tie projekti, kas izzina celulozes šķiedru iespēju robežas. Lielākais gandarījums ir īstenot projektu visās tā attīstības stadijās - no pirmās idejas uzmetuma līdz labi novērtētai gala atskaitei. Pirmais patstāvīgais bija mans pēcdoktorantūras projekts par nanocelulozes iegūšanu, vēlāk ieguvu ERAF finansējumu pētījumam par reciklētu šķiedru iepakojumu ar dabīgu polimēru piedevām. Savukārt šobrīd BIOHYDROPACK projektā attīstām hidrofobu iepakojumu no kaņepju šķiedrām, hitozāna un suberīnskābēm.
Kādi rezultāti, Tavuprāt, varētu visstraujāk nonākt praktiskā lietošanā?
Nonākt ražošanā un praktiskā lietošanā spētu rezultāti un produkti, kas būtu ne tikai dabai draudzīgi, bet arī funkciju un izmaksu ziņā konkurētspējīgi ar esošajiem sintētiskajiem produktiem. Liela daļa zinātnisko rezultātu nekļūst par praktisku pielietojumu tieši ražošanas izmaksu dēļ. Kamēr ražotājs un patērētājs var izvēlēties lētāku, ir grūti pārliecināt tos par dabai draudzīgiem, bet dārgākiem produktiem.
Inovācijas un sadarbība
Sadarbība starp LVKĶI un SIA V.L.T. ir vainagojusies ar inovatīviem bionoārdāmiem iepakojuma materiāliem. Kas Tev šķiet svarīgākais šīs sadarbības panākumu atslēgā?
Inese: Lai notiktu produktīva zinātnieka un uzņēmēja sadarbība, ļoti svarīga ir laba komanda un uzņēmēja ieinteresētība, bet vēl svarīgāks ir ES vai Valsts finansējums, kas ļauj uzņēmējam izmēģināt inovatīvas zinātnieku idejas, ieguldot tikai nelielu līdzfinansējumu no savas puses. Tas ļauj uz zinātnisko procesu lūkoties vieglāk, jo zinātniskas neveiksmes gadījumā uzņēmējs naudu nezaudē.
SIA V.L.T. ir viens no retajiem uzņēmumiem Latvijā, kas ražo šķiedru produktus – olu iepakojumu materiālus no makulatūras. Uzņēmuma atvērtība “zaļākiem” produktiem, sintētiskās makulatūras piedevas aizstājot ar dabīgo polimēru hitozānu, vainagojās vairākos vērtīgos rezultātos – LVKĶI projekta komanda uzbūvēja arī savu olu kastītes veidošanas pilotiekārtu, tika iegūti uzlabotas olu kastes prototipi gan zinātniskā, gan industriālā līmenī. Projektā veidotie iepakojumi no micēlija kompozītiem un olu kastes ar hitozānu ieguva vairākas ilgtspējīga iepakojuma balvas.
Kā Tu vērtē Latvijas potenciālu zaļo tehnoloģiju un bioekonomikas jomā?
Inese: Ņemot vērā, ka koksne un zināšanas ir Latvijas galvenie resursi, uzskatu, ka bioekonomikai jābūt Latvijas ražojošās nozares ekonomikas pamatā. Redzu Latvijas ceļu Skandināvijas valstu virzienā. Manuprāt, zaļo tehnoloģiju potenciāls ir liels, tomēr tā realizēšana atkarīga no dažādiem faktoriem, galvenokārt no politiskiem un finansiāliem. Tehnoloģiju pētniecībai un attīstībai un pētniecībai kopumā Latvijā ir par maz finansējuma. Es uzskatu, ka līdz šim nacionālā pētniecība ir izdzīvojusi, pateicoties Eiropas finansējumam. Tā tam nevajadzētu būt! Valstij ir jāapzinās potenciāls, stratēģiski jāinvestē un tad var sagaidīt zaļo tehnoloģiju attīstību atbilstoši pastāvošajam potenciālam.
Kā pētniece ar Zinātnes padomes eksperta tiesībām, ko uzskati par svarīgākajiem kritērijiem, vērtējot zinātniskos projektus?
Inese: Zinātniska projekta pieteikumā vēlos ieraudzīt skaidru ideju – kas ir tā līdz šim nepētītā lieta jeb “zināšanu plaisa”, ko pētnieks vēlas izpētīt un aizpildīt. Ļoti svarīgs ir skaidrs darba plāns un pētījuma metodika. Pievēršu uzmanību, vai pieteikuma autors ir ņēmis vērā neizdošanās risku – ko darīs gadījumos, kad hipotēze netiek apstiprināta un vai ir vismaz idejas līmenī kāds apkārtceļš, kā nonākt līdz pētījuma mērķim.
Pedagoģija un jaunieši
Tu pasniedz Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē (LBTU) kursu “Koksnes ķīmiskās tehnoloģijas”. Kas ir galvenais, ko vēlies, lai studenti no šī kursa paņem līdzi?
Inese: Studiju kurss paredzēts studentiem, kuri kļūs par kokapstrādes profesionāļiem, tāpēc nezinu, vai viņi kļūs par koksnes ķīmiķiem. Tomēr vēlos paplašināt viņu redzesloku, iepazīstināt ar koksnes pārstrādes iespējām, iedot zināšanas par produktu daudzveidību. Vēlos parādīt, ka koksnes izmantošanas iespējas ir ļoti plašas – papīrs, lignīns, ekstraktvielas, koksnes hidrolīzes un pirolīzes produkti, tekstilšķiedras, cukurs, etanols un vēl un vēl un vēl! Mācību procesā ir iekļauti praktiskie darbi LVKĶI Celulozes laboratorijā, ekskursijas pa vairākām citām laboratorijām. Skatāmies un analizējam internetā pieejamos videomateriālus par koksnes ķīmiju, koksnes pārstrādi, mācu ieraudzīt koksnes ķīmijas faktus un atšķirt tos no maldinošas informācijas.
Kā motivē studentus un jauniešus izvēlēties zinātni kā karjeras ceļu?
Inese: Es stāstu par to, ka zinātnieka darbs ir lietderīgs veids, kā apmierināt dabisko cilvēka ziņkārību. Stāstu arī par to, cik plašs var būt pētniecības lauks gan Latvijā, gan pasaulē. Stāstu, cik daudz iespēju ir stažēties citur pasaulē labākajās universitātēs un zinātniskos centros, apmeklēt konferences visā pasaulē, lai iedvesmotos no līdzīgi domājošiem un saistītās tēmās strādājošiem zinātniekiem. Stāstu par karjeras iespējām tieši LVKĶI, kur jaunieši tiek atbalstīti gan studiju procesā, gan promocijas darbu izstrādes gaitā, pieejami karjeras izaugsmes kursi un apmācības Latvijā un ārpus tās. Ja ir spējas, prasmes, zināšanas un pats galvenais - vēlēšanās, savu zinātnisko karjeru var uzbūvēt gana strauji.
Kā Tu atceries sadarbību ar skolēniem Jāni un Valteru, kuri no aļģēm radīja papīru un aizbrauca uz starptautisku konkursu ASV? Kas Tevi tajā visvairāk pārsteidza vai iedvesmoja?
Inese: Mani ir pārsteidzis ikviens skolēns, kas ieradies Celulozes laboratorijā izstrādāt savu pētniecisko darbu! Katru gadu rodas aizvien jaunas idejas, no kāda materiāla iespējams veidot papīru – no koku lapām, no priežu skujām, no makulatūras, no aļģēm, no pieneņu lapām un pūkām, no tējas atlikumiem un kaņepēm – skolēnu fantāzijai un aizrautība ir nebeidzama! Starptautiskā konkursa laureāti Jānis un Valters ieradās pie mums jau ar gatavu izejmateriālu - īpaši sagatavotu aļģu masu – ko bija nepieciešams pārvērst papīrā, kas arī veiksmīgi izdevās. LVKĶI Celulozes laboratorijā ir vienīgā Baltijā publiski pieejamā laboratorijas mēroga papīrmašīna, ko ļāvām izmantot arī šai skolēnu komandai, kura bija ļoti aizrautīgi savas pētniecības idejas patrioti.
Aiz darba robežām
Kas ir Tavs iedvesmas avots ikdienā?
Inese: Mani iedvesmo manas fantastiskās komandas – gan mana profesionālā darba komanda, gan mana ģimene un īpaši mani bērni!
Mani iedvesmo daba - dzīvoju gandrīz laukos, tāpēc skats pa virtuves logu ir uz plašu lauku, aiz kura ir mežs un pa kuru pastaigājas meža zvēri, mēdzu sēdēt un skatīties saulrietu.
Kā Tu atpūties no intensīvā darba laboratorijā un projektos?
Inese: Lasu daiļliteratūru, skatos labu kino, teātra izrādes, apmeklēju koncertus gan Latvijā, gan ārpus tās, ceļoju, sportoju, lēnām iekopju savu dārzu, rūpējos par saviem trīs kaķiem – izbaudu visu sev apkārt esošo.
Ja būtu jānosauc viens vārds vai vērtība, kas vislabāk raksturo Tavu attieksmi pret zinātni un dzīvi – kas tas būtu?
Inese: Virzība.