Brīnumi, kas rodas zinātnē – Danielas Godiņas stāsts

“Zinātne nav drauds brīnumiem. Zinātne ir nozare, kur brīnumi rodas,” pārliecināti uzsver intervijā raidījumam "Monopols", kurš klausāms Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas ziņu portālā, Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta pētniece, dabaszinātņu doktore Daniela Godiņa. Viņas ikdiena ir saistīta ar biobāzētu polimēru sorbentu radīšanu no bērza mizas ekstraktvielām – uzdevumu, kurā satiekas ķīmijas precizitāte, dabas resursu ilgtspējīga izmantošana un radošs meklējumu process.

Ceļš uz koksnes ķīmiju

Danielas interese par ķīmiju un bioloģiju aizsākās jau vidusskolā, taču viņai vienmēr bijusi tuva arī literatūra. Daniela nākusi no filologu ģimenes – mamma ir filoloģijas zinātņu doktore Sandra Godiņa, bet tētis – dzejnieks un atdzejotājs Guntars Godiņš.

Pēc mācībām Rīgas Franču licejā viņa iesniedza dokumentus gan Ķīmijas fakultātē, gan franču filologos, gan biologos un tika visur, bet beidzamais lēmums bija spontāns un par labu tieši ķīmijai. Danielu ieinteresēja koksnes ķīmijas pētījumi, pateicoties pasniedzējai, kura sadarbojās ar LVKĶI un atvēra durvis uz analītiskās ķīmijas pasauli.

Sorbenti no bērza mizas – pēcdoktorantūras izaicinājums

2024. gadā Daniela saņēma Baltijas valstu stipendiju sievietēm zinātnē. Šobrīd viņa īsteno pēcdoktorantūras projektu, kurā sintezē sorbentus no bērza mizas ekstraktvielām.

Sorbenti – vielas, kas spēj piesaistīt un noturēt citas vielas – parasti tiek gatavoti no fosiliem resursiem. Danielas mērķis ir pierādīt, ka to iespējams izdarīt no dabas resursiem, konkrētāk - no bērza.

“Katra diena, kad atveru laboratorijas durvis, ir neliels brīnums – tu nekad nezini, kāds būs nākamais rezultāts un ko ieraudzīsi, paskatoties uz savu sorbentu,” viņa atzīst.

Zinātne kā radošs process

Lai gan sabiedrībā joprojām dzīvo stereotips par “pelēkajām pelītēm laboratorijās”, Daniela uzskata, ka zinātniekiem ir jābūt radošiem un jāmāk savus atklājumus stāstīt plašākai auditorijai. Daniela ir pārliecināta, ka nav iespējams ieinteresēt jauniešus ar “sausiņiem”, ir jāļauj personībai dzīvot arī ārpus laboratorijas un jāparāda, ka zinātne var būt aizraujoša. Arī prezentācijas starptautiskās konferencēs prasa radošu pieeju – vizuālus risinājumus, spilgtus piemērus un stāstus, kas uzrunā klausītājus.

Dabas tuvums un iedvesma

Lai gan dzimusi un augusi Rīgā, Daniela sevi sauc par “dabas bērnu”. Atpūta viņai saistās ar dabu, kokiem un svaigu gaisu.

“Protams, tad, kad esmu ārpus darba, es kokus nesadalu un nelieku mēģenēs – es skatos uz tiem un priecājos, kā tie aug un eksistē,” viņa smaida.

Tieši šī saikne ar dabu Danielas darbam piešķir dziļāku jēgu. Sorbenti no bērza mizas nav tikai zinātnisks risinājums – tie ir stāsts par to, kā dabas resursus var izmantot gudri, radoši un ar cieņu: “Zinātne ir vieta, kur tu vari attīstīt sevi kā cilvēku un personību. Tā ir ceļš, kur rodas brīnumi – gluži kā dabā, ja protam tos ieraudzīt,” atklāj Daniela Godiņa.

Avots: LSM